Otrdiena, 28.Septembris Uzgaidiet.. Šodien vārda dienu svin: Lana, Sergejs, Svetlana

Viesturs Saldavs: “Svarīgākais pārgājienos ir izstrādāt savu taktiku”

Dzīvesstils

Tendences Jūlija Bite 17.Aug, 2018
Iesaki draugiem:

Viesturs Saldavs: “Svarīgākais pārgājienos ir izstrādāt savu taktiku”

Alternatīvā fitnesa treneris un „Fitness ABC” dibinātājs Viesturs Saldavs sarunā ar Fitnesam.lv stāsta, kā izturēt pārgājienu garā distancē, kā sagatavoties šādam pārgājienam, kā arī par to, kā doties savā dzīves labākajā ceļojumā, neko par to nemaksājot.

- Kādiem pārgājieniem tu dod priekšroku – pārgājieniem kompānijā vai vienatnē?

Viesturs Saldavs: “Man interesē garas un grūtas distances. Es pat teiktu, ka nav iespējams noiet lielā kompānijā. Tie ir maksimums 2-3 cilvēki, kas var noiet kopā, jo gara distance prasa ļoti lielu darbu ar sevi, un katrs cilvēks ir individuāls. Un, ja viņam ir kādi draugi, kuri domā, ka viņi ir vienādi, tad tieši pārgājiiens ir tā lieta, kad jūs varat saprast, ka jūs galīgi neesat vienādi. Kādam sāp ātrāk, kādam sāp vēlāk, kādam vajag ātrāk apstāties, kādam vēlāk, tāpēc 3-4 cilvēki tas jau ir maksimums, kas var kopā to izdarīt. Pārgājienos, kurus es organizēju, doma ir tāda, ka cilvēki iet kopā, bet katrs iet pats ar sevi. Tāda kā čūska izvelkās. Viņiem ir kempings, medaļa. Ir cilvēki, kuriem vajag kaut kādu grūdienu, lai viņi sāktu darīt. Tāpēc ir nepieciešama kāda, vismaz elementāra, organizācija, lai viņi darītu. Pats es pārgājienus, dabu un mieru varu izbaudīt tikai caur sāpēm, caur kaut kādu mērķi. Ja es zinu, ka mērķis ir 200 km kādā noteiktā laikā, tad es varu izbaudīt šo procesu. Bet tāds atpūtas gājiens, skatoties dabu, apsēžoties, atpūšoties – tas man neinteresē. Man patīk iet uz mērķi.”

- Tad tomēr tev vairāk patīk iet vienatnē?

V.S.: “Nu, ne gluži... Man ir tuvi draugi, mēs viens otru ļoti labi pazīstam, mēs zinam, ka mēs esam vienāda spēka un mēs viens otram uzticamies, viens otru atbalstām, bet brīdī, kad mēs ejam, mēs nekad nerunājam. Tāpēc ka runāšana tērē lieku enerģiju. Tev ir jātaupa katrs enerģijas grams.”

- Cik cilvēki parasti piedalās pārgājienos, kurus tu rīko?

V.S.: “Piemēram, no Rīgas līdz Igaunijai tie ir 200-300 cilvēki, bet distance ir 120 km. Kolka – Lietuva – 262 km, kas ir ekstrēmi daudz, ekstrēmi ilgi. Tur ir kādi 35-40 cilvēki. Tas arī, manuprāt, ir daudz.”

- Viens otru gaida, vai kā tas notiek?

V.S.: “Nē, negaida. Visi iet paši ar sevi.”

 

- Un beigās satiekas?

V.S: “Nesatiekas. Tevi sagaida finišā ar medaļu. Tu esi tajā gājiena procesā, tas tik un tā ir interesanti. Pieņemsim, tu ej savā tempā un tālumā redzi vēl kādu dalībnieku – kā viņš iet, vai arī kāds cits dalībnieks sēž, atpūšas. Tu neesi gluži pamests. Tu esi ar sevi, bet pamests tu neesi.”

- Cik es saprotu, tev vairāk patīk tās garās distances, kad ir grūti. Bet kā ir ar īsajām? Kādas īsti ir tās īsās distances?

V.S.: “Es uzskatu, ka īsā distance ir 50 km. Viss, kas ir virs 50 – tās jau ir garās.”

Tikai tad, kad tu sapratīsi, cik tas īsti ir grūti, tu spēsi izdomāt taktiku, kā noiet garāku distanci.

- Kāda bija tava visgarākā distance?

V.S.: “262 km. Divas reizes vienā vasarā. Vienreiz nogāju, mēnesi atpūtos, un tad izdomāju, ka vajag vēlreiz. Bija grūti, bet bija ļoti forši.”

- Kā saprast, ka tu esi gatavs pārgājienam garajā distancē un, teiksim, vienatnē?

V.S.: “To nevar saprast. Pirmkārt, ir noteikti jāapdedzinās. Ir jānoiet kaut kāds mazāks ceļš, tad tu sapratīsi, kas tas ir, jo ir ļoti, ļoti daudzi cilvēki, kas nesaprot. Viņi domā: “Kas tad tur var būt grūts – iet? Es jau ikdienā eju pa veikalu, eju pa ielu, es taču varētu iet mūžīgi.” Bet tie cilvēki, kuri tā saka, nekad nav nogājuši vairāk par 10 km. Tāpēc ka no mājām līdz veikalam vai līdz darbam nav tālu. Tikai tad, kad tu sapratīsi, cik tas īsti ir grūti, tu spēsi izdomāt taktiku, kā noiet garāku distanci. Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi – izstrādāt savu taktiku. Piemēram, nostādīt sev mērķi: 2 stundas tu ej un pusstundu atpūties. Ja ļoti nogursti, tad ej stundu un pusstundu atpūties. Jo, ja ir mērķis un ir taktika, to var daudz vieglāk izdarīt.”

Pārgājienos garās distancēs man patīk tas, ka tas ir vismazāk saistīts tikai ar fizisko sagatavotību, bet visvairāk tas ir tieši par mentālo sagatavotību. Jo tu visu laiku cīnies ar diskomfortu un sāpēm. Tas ir par to, cik tu vari cīnīties.

- Cik fiziski sagatavotam jābūt, lai ietu garu distanci?

V.S.: “Ir grūti spriest, jo cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kas ļoti aktīvi nodarbojas ar sportu, tad viņi mēģina pārgājienus un ļoti ātri salūzt. Esmu saticis arī tādus cilvēkus, kuri neizskatās, ka vispār nodarbojas ar sportu, bet viņi var. Piemēram, kad mēs gājām no Rīgas līdz Igaunijai, divi džeki atnāca uz startu ar pudelēm – piedzērušies atnāca. Tad es padomāju: “no way, es neredzēšu viņus pēc 50 km pirmajā nometnē”. Bet viņi nogāja. Nogāja visu. Arī pālī atnāca, bet nogāja. Pārgājienos garās distancēs man patīk tas, ka tas ir vismazāk saistīts tikai ar fizisko sagatavotību, bet visvairāk tas ir tieši par mentālo sagatavotību. Jo tu visu laiku cīnies ar diskomfortu un sāpēm. Tas ir par to, cik tu vari cīnīties.”

- Vai ir tā, ka sāc pats ar sevi runāt?

V.S.: “Sāc runāt, dziedāt, raudāt. Tad tu atceries kaut ko foršu, smejies, tad atceries kaut ko bēdīgu un raudi... Vis kaut kas ir.”

- Droši vien, pirmais pārgājiens cilvēku ļoti maina.

V.S.: “Nezinu, vai maina, bet vispār tādi izaicinājumi izraisa atkarību. Jo tad, kad tu esi sācis, tev visu laiku sāk likties, ka vajag vairāk un vairāk. Piemēram, šogad es esmu mēģinājis aizbraukt ar riteni līdz Maskavai, un nākamgad es gribēšu vēl kaut ko. Jo, ja es kaut ko neesmu darījis, tad man ir tāds nemiers pa to, it kā dzīve ir apstājusies. Vajag visu laiku kaut ko mēģināt.”

- Kas jāzina, pirms doties pārgājienā?

V.S.: “Visvairāk ir jāzina sevi. Tas, ko es teicu – ir jāpazīst savu organismu. Ir jāzina, kā tavs organisms uzvedīsies, un to var saprast, tikai pamēģinot mazākas distances. Daudzi cilvēki nezina sava organisma reakciju. Man negribētos likt par svarīgu ekipējumu, jo ekipējums – tā ir tāda palīg lieta, kas ir iluzora. Jo vēl pirms gadiem 200 - 300 cilvēki gāja lielus gabalus koka tupelēs. Bet viņi gāja. Es neteiktu, ka tas ir ekipējums, bet tā ir spēja apzināties savus spēkus un pazīt savu organismu. Noteikti tev jāsaprot tas, ka tev būs problēmas ar pēdām. Būs tulznas, būs sāpes... Ir ļoti pareizi jāizvēlas apavi – ir jāņem līdzi divi apavu pāri. Ir jāņem līdzi apavi, kas ir par vienu vai pat diviem izmēriem lielāki, jo tavas kājas uzpamps. Jābūt ērtai somai, nevar ņemt tīkliņu vai skolas mugursomu.”

- Un kas tad ir jāmāk?

V.S.: “Nav nekas jāmāk. Tas ir tik vienkārši.”

Esmu braucis gan uz Maldīvu salām, gan uz Marokām, visur es esmu braucis, bet pārgājiens “Kolka – Lietuva” ir viennozīmīgi visforšākais, ko esmu piedzīvojis dzīvē. Un tas nemaksā neko – tu vienkārši ej.

- Uzcelt telti, peldēt...

V.S.: “Nē, tas taču ir tik vienkārši. Tas nav alpīnisms, nekas tāds... Tas ir tik vienkārši, tāpēc tas arī ir burvīgi. Ir daudzi cilvēki, kuri domā, ka, lai dzīvē kaut ko piedzīvotu un redzētu, vajag daudz naudas. Aizbraukt, piemēram, uz Maldīvu salām vai uz Maroku... It kā viss pārējais – tas nav piedzīvojums. Bet es pateikšu godīgi – esmu braucis gan uz Maldīvu salām, gan uz Marokām, visur es esmu braucis, bet pārgājiens “Kolka – Lietuva” ir viennozīmīgi visforšākais, ko esmu piedzīvojis dzīvē. Un tas nemaksā neko – tu vienkārši ej. Tāpat kā ar riteni aizbraukt uz Maskavu – vajadzīga vīza, un tas arī viss. Tas nemaksā neko. Ir ļoti daudz labas lietas, kuras prasa tikai nedaudz apņēmības. Un tad tu varēsi izbaudīt savu dzīvi. Daudzi cilvēki to nesaprot. Man ļoti gribētos viņiem to iemācīt, parādīt... Un “Kolka – Lietuva” es organizēju tikai šī iemesla dēļ, jo tas ir hobijs un tas ir nekomerciāls pasākums. Es vienkārši gribēju kaut kādai daļai cilvēku parādīt, cik tas ir vienkārši – saņemt dzīvē labāko piedzīvojumu mūžā. Cik tas ir viegli. Grūti fiziski, grūti emocionāli un morāli, bet cik tas ir finansiāli viegli un pieejami mums katram. Gribēju parādīt, ka tev nav jābrauc uz Ameriku uz Havaju salām, lai gūtu piedzīvojumu.”

- Pastāsti, kas ir jāņem līdzi.

V.S.: “Mugursoma, telts, guļammaiss, noteikti piepūšamais paklājiņš, jo tikai tad, kad tu bieži guli uz zemes, tu novērtē cik tā ir cieta un neērta. Divi pāri apavu, ļoti daudz pāru garo zeķu, ūdens, viegla pārtika. Es ņemu graudaugus, to izstrādājumus. Kaut ko vieglu. Nebūtu pareizi salikt cīsiņus un baigo pikniku taisīt. Tu pazīsti savu organismu un tu zini, ko vari paņemt. Un viss.”

- Kādas atziņas tu esi guvis no pārgājieniem?

V.S.: “Kas man patīk visos šajos pārgājienos, ceļojumos un braucienos, kuri ir fiziski grūti un gari, ir tas, ka tu vienmēr šajos procesos esi šeit un tagad, un ar sevi. Tu vienmēr novērtē brīdi šeit un tagad. Un visas tās problēmas, kas mums ir ikdienā, kad esam savā vāveres skrējienā, pēkšņi kļūst tik mazas. Viss ir tik maziņš, tik nenozīmīgs. Tu esi šeit un tagad, un tevi nekas vairs nesatrauc.

- Ko tu pateiktu pats sev pagātnē, pirms devies savā pirmajā pārgājienā?

V.S.: “Es noteikti pateiktu sev, lai es ņemu līdzi ziemas drēbes un divus pārus apavu (smejas). To es sev noteikti pateiktu, jo, kad es gāju pirmo reizi, bija ekstrēmi smagi. Bet man nav ko sev pateikt vai mācīt. Es savos 27 gados nenožēloju nevienu sekundi. Es nevaru nosaukt nevienu darbību vai mirkli savā dzīvē, ko es nožēloju. Protams, ir bijušas kļūdas – kļūdas ir joprojām, un tās būs vienmēr, bet mani tas neuztrauc. Es no jebkuras kļūdas esmu pratis uztaisīt kaut ko labu. Es jebkuru kļūdu esmu pratis pagriezt tā, lai tas pēc tam būtu kaut kas foršs. Man nav ko sev pateikt, un es neko nenožēloju, ja tā tas domāts.”